Stiprinājuma elementi un paņēmieni kā cilvēka atjautības piemērs

Darba sparā uzmanība pilnīgi pamatoti koncentrējas uz pašu darāmo, un laika vienkārši apstāties un padomāt parasti neatliek. Jo īpaši tad, ja darbs un instrumenti jau sen ir labi pazīstami. Tomēr arī vismazākajām lietām instrumentu kastē vai darbnīcā var būt savs garš un interesants stāsts. Tā ir arī ar stiprinājuma elementiem.

Kurā brīdī – un kāpēc – cilvēkam pirmoreiz radās vajadzība kaut ko kaut kur piekārt? Vai alā pēkšņi kļuva skaidrs, ka izvirzījuma sienā nav un ar akmens grīdu vien vairs nepietiek? Tas bija sen, tāpēc droši pateikt grūti. Skaidrs gan ir viens: visā cilvēces vēsturē vajadzība kaut ko piestiprināt ir bijusi ļoti bieža. Tāpēc tālāk piedāvājam dažus atjautīgus un ilgmūžīgus piemērus no stiprinājuma elementu vēstures.

Tapu savienojumi

Tapu savienojums jeb tapsavienojums ir sena stiprināšanas tehnika, kurā slodze no viena koka elementa uz otru tiek pārnesta bez papildu stiprinājumiem. Tas prasa precīzu konstrukciju izpildi, proti, detaļām ir ļoti labi jāsader kopā, taču, kā laiks parādīja, vēlāk radās arī vienkāršāki risinājumi. Tapu savienojumi tika izmantoti Senajā Ēģiptē, Ķīnā un Eiropā. Līdz mūsdienām saglabājušies, piemēram, Heopsa saules kuģis, kas pirms aptuveni 4500 gadiem būvēts no Libānas ciedra un atrasts netālu no Lielās Gīzas piramīdas, kā arī Hemudu kultūras ēku paliekas Ķīnā.

Izturīgs un efektīvs tapsavienojuma paveids, kas vēlāk attīstījās, bija zivsastes tapsavienojums. Pateicoties savienojumam, kas veidots pareizā leņķī, tas ir īpaši noturīgs stiprināšanas veids. Arī šo tehniku izmantoja Ķīnā un Ēģiptē – piemēram, šāds galdniecības darbs atrasts Tutanhamona kapenēs. Zivsastes tapsavienojumu lietojums neaprobežojās tikai ar koka konstrukcijām – Senajā Grieķijā, piemēram, Partenonā, to izmantoja arī marmora bloku savienošanai. Savdabīgs piemērs atrodams Indijā, Keralas štatā esošajā Vazhappally Maha Siva templī, kur akmens pīlāram ar četrām vienādām skaldnēm izmantota šī pati zivsastes tapsavienojuma tehnika.

Koka dībeļi

Taps bija nozīmīgs izgudrojums, taču dībeļu ieviešana ļāva šāda veida savienojumus padarīt vēl izturīgākus. Savienojamajos elementos izurba atveres, un starp tiem ievietoja koka dībeli. Dībeļiem bija svarīga loma Japānas arhitektūras vēsturē. Kijomidzu-dera templī Kioto, kas sākotnēji celts 8. gadsimtā, bet savu mūsdienu veidolu lielā mērā ieguvis 17. gadsimta būvdarbu un atjaunošanas rezultātā, nav izmantota neviena nagla. Līdzīgus patiesi smalkas amatniecības piemērus, kur lielas un detalizētas konstrukcijas būvētas bez vienas vienīgas naglas, var atrast Norvēģijas vikingu baznīcās un Karēlijā, Kiži salā.

Citi stiprināšanas veidi

Pirms tapsavienojumiem un dībeļiem instrumentu un amatniecības pasaulē nācās iztikt ar citiem paņēmieniem. Arī mezglu attīstība ir labs piemērs tam, cik liela attīstība var sākties no vienas mazas detaļas. Vienā galā – ar koka mizu pie zara piesiets cirvis, otrā – virves, ar kurām tika uzcelti Stounhendžas akmeņi. Savukārt, savienojot divus kuģa korpusus ar kokosšķiedrām, kļuva iespējams izveidot kanoe tipu, ar kuru senatnē tika apgūts Klusais okeāns.

Līdzās pīšanai un siešanai svarīga vieta bijusi arī līmēšanas un saistvielu risinājumiem. Bērza darvas jeb degutas izmantošana kā līmei instrumentu izgatavošanā aizsākās jau neandertāliešu laikos. Iespējams, darva bija arī viens no iemesliem, kāpēc vispār varam runāt par vikingu laikmetu – tieši darvas izmantošana kuģu korpusu nostiprināšanā nodrošināja vikingu kuģu kvalitāti un izturību. Darvu izmantoja arī smörringu materiāla gatavošanā, ar kuru vilnas buras padarīja ūdensnecaurlaidīgas.

Noslēgumā var teikt, ka stiprinājumu vēsture spilgti apliecina cilvēka kā sugas atjautību. Turklāt vairāki svarīgi risinājumi saglabāja savu popularitāti arī pēc naglu izgudrošanas, jo naglu ražošana ilgu laiku bija darbietilpīga un tāpēc dārga.

Apskatot Toolnest piedāvājumu, par šādām vēsturiskām dilemmām gan nav jālauza galva – www.toolnest.lv atradīsiet naglas, virves un citus stiprinājuma elementus.