Skrūvju vēstures pagrieziena punkti

Skrūvju vēstures pagrieziena punkti

1839. gada maija otrajā dienā Londonā enkuru pacēla tvaikonis Archimedes. Kuģa nosaukums nebija nejaušs – tas bija pirmais kuģis, ko darbināja dzenskrūve, bet pats skrūves princips jau kopš antīkajiem laikiem saistīts ar sengrieķu domātāju Arhimēdu.

Skrūves attīstības stāsts ir ļoti sens, jo šīs idejas īstenošana ilga vairākas paaudzes. Arhimēda skrūvi jeb agrīnu skrūvsūkni izmantoja ūdens pacelšanai. Tā nebija skrūve mūsdienu izpratnē, un, visticamāk, tas nebija arī paša Arhimēda izgudrojums. Līdzīgu ierīci jau pirms Arhimēda, kurš dzīvoja ap 287.–212. gadu p. m. ē., izmantoja Ēģiptē zemes apūdeņošanai un tilpņu ūdens izsūknēšanai no kuģiem. Sengrieķu vēsturnieks Strabons rakstīja, ka šādu mehānismu lietoja arī leģendāro Semiramīdas gaisa dārzu laistīšanai Babilonā. Tiesa, zināmu pēdu no šī kādreizējā pasaules brīnuma nav, un vēlākas teorijas pieļauj, ka tas varēja atrasties Ninivē. Skrūves izgudrošanu mēdz piedēvēt arī Arhitam, kurš pie šādas idejas varēja nonākt ap 400. gadu p. m. ē.

No vīna līdz iespiedtehnikai

Pat ja skrūves izcelsme nav līdz galam skaidra, tās saistība ar Vidusjūras reģionu ir nepārprotama. Vēlākais 1. gadsimtā p. m. ē. koka skrūvju preses izmantoja olīveļļas un vīna ražošanā. Šādu ierīci piemin gan izgudrotājs Aleksandrijas Hērons savā darbā “Mechanica”, gan vēsturnieks Plīnijs Vecākais.

Krietni vēlāk, 14. gadsimtā, skrūvju preses principu savā tipogrāfijas presē izmantoja arī Johanness Gutenbergs. Šie piemēri labi parāda, cik plaša un tālejoša ir skrūves ietekme. Bet kad tā nostiprinājās mums šodien pazīstamajā lomā?

Šādā veidolā metāla skrūvju piemēri sastopami jau 15.–16. gadsimta Eiropā, taču ražošanu kavēja tehniskās iespējas. Skrūves bija tīrs roku darbs, bet vītnes izveidei bija vajadzīga mašīnas precizitāte, un tehnoloģijas vēl nebija tik tālu attīstījušās. Sākumā skrūves izmantoja sarežģītu ierīču, piemēram, pulksteņu, slēdzeņu un ieroču, izgatavošanā.

Pagrieziena laikmets

Skrūvju ražošanas attīstībai izšķirošu grūdienu deva virpu pilnveidošana. Angļu pulksteņmeistars Henrijs Hindlijs šādu iekārtu konstruēja ap 1739. gadu. Viņa tautietis Džesijs Ramsdens 1775. gadā radīja vēl precīzāku virpu. Ar Ramsdena risinājumiem, ko izmantoja teleskopu un citu precīzu instrumentu izgatavošanā, varēja mainīt izgatavojamā objekta mērogu, nezaudējot precizitāti. Kad Henrijs Modslijs šo izgudrojumu vēl vairāk pilnveidoja, līdz skrūvju masveida ražošanai bija palicis vairs tikai viens solis.

Jauna attīstība, jauni standarti

19. gadsimta vidū jau bija iespējams ražot skrūves ar smailu galu. Arvien plašāka skrūvju izmantošana radīja nepieciešamību standartizēt vītnes leņķi un skaitu, un pie tā strādāja abpus Atlantijas okeānam: Anglijā par standartu kļuva 55 grādu, bet Savienotajās Valstīs – 60 grādu vītne. Tieši pēdējā vēlāk sakrita arī ar pasaulē pieņemto metrisko vītni.

20. gadsimta sākumā parādījās jauna veida skrūvju galvas, kas ļāva tās pievilkt vieglāk un reizē arī stingrāk. Vispirms izplatījās tā sauktā Robertsona tipa skrūve ar kvadrātveida galvu, bet 20. gadsimta 30. gados – Phillips tipa skrūve ar krustveida galvu.

Šodien daudzveidīgajā skrūvju pasaulē esam nonākuši pat līdz pavisam sīkām skrūvītēm, ko atrodam, piemēram, viedierīcēs. Neliela detaļa, bet ar pārsteidzoši senu vēsturi.

Plašs skrūvju klāsts gaida jūs veikalā Toolnest un vietnē www.toolnest.lv.